Kā lielāks pusdienu galds var palielināt produktivitāti

Programmēšanas uzņēmuma Atlassian noliktavai līdzīgajā birojā ir telpa, kas izskatās kā amfiteātris, un tajā notiek visas personāla pulcēšanās, kā arī pusdienlaika vingrošana.

Džejs Simons (Jay Simons), Atlassian prezidents, zina stāstīt, ka ēka sākotnēji bija grāmatu iespiešanas rūpnīca. Viņš saka, ka tā ir kā “liela divstāvu noliktava ar daudzām tērauda sijām un daudz dabisko gaismu”.

Bet biroja straujā izaugsme līdz 300 darbiniekiem ir novedusi pie darbinieku gaušanās, ka šādam darbinieku skaitam ar esošajām konferenču telpām birojā ir par maz. “Mēs esam arvien straujāk tuvojamies brīdim, kad mums šeit pietrūks vietas,” saka Simons.

Šā iemesla dēļ Atlassian uzstādīja siltuma un kustību sensorus, lai izsekotu, kad un cik bieži tiek izmantots katrs rakstāmgalds, istaba un sapulču telpa. Rezultāts? Rakstāmgaldi tika izmantoti tikai 20 procentos no darba dienas laika, kurpretī konferenču telpas — vidēji 40 procentus.

Simons ir pārliecināts, ka darbinieku kustības izsekošana anonīmā veidā palīdzēs pārvērst rakstāmgaldu telpas sapulču telpās vai vismaz regulēt sanāksmes tā, lai sanāksmju telpās neveidotos sastrēgumi. “Ja mēs izmantojam datus, lai veidotu vidi, kurā cilvēki varētu būt vēl ražīgāki, galu galā tas mums ne tikai palīdzēs ietaupīt naudu, bet arī palīdzēs to pelnīt,” viņš saka.

Cilvēku plūsmas pētījumi darba vietā tiek veikti jau vairāk nekā gadsimtu. Kad radās pirmās rūpnīcas, ekonomisti vēroja strādniekus un analizēja to darbības, lai beigu beigās, izmantojot iegūtās atziņas, izveidotu konveijera līnijas masu produkcijas ražošanai.

Deivids Lērers (David Lehrer) ir pētnieks Kalifornijas universitātē, Berklijā, kurš pēta, kā komerciālās ēkas padarīt lietderīgākas un efektīvākas. “Produktivitātes mērīšana ir ļoti sarežģīts uzdevums,” viņš saka. „Sarežģīts tāpēc, ka mūsdienu birojos darbinieki bieži atrodas kustībā vai strādā darba grupās, un šā darba produkti, piemēram, jaunas idejas, bieži ir nemateriālas un grūti izsakāmas kvantitatīvās mērvienībās.”

Viens no veidiem, kā to darīt, ir konsultāciju uzņēmuma Humanyze pieeja, ko uzņēmuma direktors Bens Veibers (Ben Waber) sauc par “darbinieku izskaitļošanu”. Tas darbojas šādi: Humanyze klienta darbiniekus aprīko ar mikrofonu, akselerometru un bezvadu izsekošanas ierīci, kas nosaka, kur klienta darbinieki iet, ar ko viņi runā un cik bieži viņi to dara.

“Pēc tam mēs, Humanyze, šos datus sasaistām ar citiem datiem, piemēram, ar darbinieku ražīgumu vai klienta uzņēmuma peļņas rādītājiem,” stāsta Veibers, “un mēs iegūstam priekšstatu par darbinieku ieguldījumu uzņēmuma darbībā. Tālāk mēs šo informāciju nododam klientam, kas to var attiecīgi izmantot, lai savu darbību padarītu efektīvāku.”

Šādā veidā viens no Veibera uzņēmuma klientiem, piemēram, atklāja, ka programmētāji, kas ēda pusdienas lielās grupās, vidēji dienā uzprogrammēja par 10 procentiem vairāk nekā tie, kas ēda vieni vai ar mazāku kolēģu skaitu, savukārt pārdevēji, kuriem bija vairāk pazīšanos un draudzību ar citiem uzņēmuma kolēģiem, bija veiksmīgāki un spēja pārdot vairāk. Šo atklājumu rezultātā Veibera klients savā uzņēmumā ieviesa lielākus pusdienu galdus un gaiteņos izvietoja kafijas automātus, kur darbiniekiem netīšām saskrieties un nodibināt jaunas pazīšanās.

“Kur jūs pavadāt laiku, kurš ar kuru sarunājas utt. — šī informācija kļūst ļoti svarīga, kad runa ir par to, cik efektīvi mēs esam un cik laimīgi mēs esam darbā,” Veibers piebilst.

Arī savā uzņēmumā viņš rūpīgi izseko savus darbiniekus; viņa uzmanības lokā ir pat tādi jautājumi kā, piemēram, kurš bezmaksas našķis spēj visefektīvāk ievilināt cilvēkus atpūtas telpā. “Ja mums ir šāda informācija, tad mēs to izmantosim, lai darbiniekiem piedāvātu to, ko viņi grib visvairāk,” saka Veibers.

Tomēr ar plašām telpām, kur cilvēkiem pulcēties, piemēram, pusdienu pārtraukumā, vēl ir par maz, lai darba vieta kļūtu produktīva.

Kristīne Kongdona (Christine Congdon) ir Sakaru pētniecības nodaļas direktore biroja dizaina firmā Steelcase, kas cita starpā darba ieradumu pētīšanai jau vairākus gadu desmitus izmanto arī video novērošanu. Kā vienu no pēdējā laika nozīmīgākajām tendencēm viņa atzīmē nesen uzliesmojušo pretreakciju pret atvērta plānojuma birojiem, ko viņa skaidro šādi: “Ja darbiniekiem nav iespējams strādāt individuāli, tie sāk pakļauties bara instinktam, un tas nevairo ne darba produktivitāti, ne apmierinātību ar darba apstākļiem.”

Šā iemesla dēļ Steelcase saviem klientiem iesaka birojos izveidot gan darbinieku privātās, no pārējiem nošķirtās telpas, gan arī ērtas vietas, kur tikties grupās. Kongdona ir pārliecināta, ka ideālas darbvietas izplānošana un īstenošana ir šo pūļu vērta.

„Kad Steelcase pārveidoja savus birojus,” viņa stāsta, „mūsu darbinieki kļuva ievērojami apmierinātāki, ka tagad viņiem ir dažādas izvēles iespējas, kur strādāt un tikties ar kolēģiem — savā privātajā telpā vai kādā no daudzajām atpūtas vietām. Turklāt ieguvums nebija tikai psiholoģisks vien — neilgi pēc šīm pārmaiņām mūsu uzņēmuma peļņa pieauga par 48%.”

Comments are Disabled