Uz darbinieku sadarbību orientēts biroja iekārtojums

Kad beidzās Otrais pasaules karš, ASV universitātes bija spiestas piepūlēties, lai piesaistītu jaunus studentus. Līdzīgi citām augstskolām, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts šim nolūkam uzcēla vairākus jaunus daudzdzīvokļu mājokļus, kuros apmesties no kara pārnākušajām jauniešiem un viņu jaunajām ģimenēm. Viens no šiem jaunajiem mājokļiem tika nosaukts par Westgate West, un tas vienlaikus kalpoja arī par pētniecības laboratoriju trim 20. gadsimta spožākajiem sociālo zinātņu zinātniekiem. Atziņas, ko viņi ieguva, pētot šos jaunuzceltos mājokļus un to iemītniekus, pilnībā mainīja cilvēku uzskatus par biroja telpām un to plānojumu.

Kā tas sākās

1940. gadu beigās psihologi Leons Festingers (Leon Festinger), Stenlijs Šahters (Stanley Schachter) un sociologs Kurts Beks (Kurt Back) sāka prātot, kā rodas un veidojas cilvēku sasvstarpējā draudzība. Kāpēc daži svešinieki izveido ilgstošas draudzīgas attiecības, kamēr citi netiek tālāk par virspusējām frāzēm? Daži eksperti, to vidū Zigmunds Freids, uzskatīja, ka draudzības veidošanās ir izskaidrojama ar bērnībā iegūtām vērtībām un uzskatiem, kas tālākajā dzīvē tad arī nosaka draudzību veidošanas mehānismus. Taču Festingers, Šahters un Beks devās citā virzienā un attīstīja teoriju, kas cita starpā ir radniecīga tai, kuru, plānojot savus birojus, izmantoja Stīvs Džobss, Google dibinātājs Sergejs Brins un citi mūsdienu biznesa celmlauži.

Šie pētnieki uzskatīja, ka atslēga uz draudzības veidošanu ir fiziskā telpa, proti, ka “draudzībai ir lielāka iespēja rasties tur, kur cilvēku starpā notiek īsi un pasīvi kontakti, piemēram, cilvēkiem satiekoties, kad viņi iet no/uz mājām vai pastaigājas pa tuvāko apkārtni”. Pēc pētnieku domām, draudzību cilvēku starpā neveidoja līdzīgi uzskati un intereses, bet gan bieža saskarsme, savukārt uzskati un intereses pielāgojās jau pēc tam, vēlākā draudzības fāzē.

Westgate west

Dažus mēnešus pēc tam, kad jaunie studenti bija ievākušies Westgate West mājoklī, Festingers ar kolēģiem viņus uzrunāja un lūdza nosaukt trīs tuvākos draugus, ko viņi šajā laikā bija ieguvuši savā jaunajā mājvietā. Rezultāti bija aizraujoši, un tiem bija ļoti maz sakara ar cilvēku vērtībām un uzskatiem. Četrdesmit divos procentos gadījumu tuvākie draugi bija tiešie kaimiņi, tātad 7. dzīvokļa iemītnieks (skat. attēlu) ar lielāku varbūtību par saviem draugiem norādīs 6. un 8. dzīvoklī dzīvojošos, nevis 9. un 10. dzīvoklī mītošos. Vēl pārsteidzošāk bija atklāt, ka laimīgie 1. un 5. dzīvokļa iemītnieki izrādījās vispopulārākie ēkā, un nevis tāpēc, ka viņi bija laipnāki vai interesantāki par citiem, bet tāpēc, ka tie mājoja tieši pie kāpnēm, ko augšstāva kaimiņi bija spiesti izmantot, lai nokļūtu ēkas otrajā stāvā. Protams, ne visas no šīm nejaušajām mijiedarbībām veicināja draudzību, taču kopumā 1. un 5. dzīvokļa iedzīvotājiem bija lielāka iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem un nodibināt draudzību.

Westgate West kā iedvesmas avots Pixar kinostudijai

Pusgadsimtu pēc šā pētījuma Westgate West mājoklī gūtās atziņas pamazām sāka ienākt arī biroju kultūrā. Stīvs Džobss nesen bija iegādājies Pixar kinostudiju, kurā animatori sākotnēji strādāja vienā ēkā, vadītāji un redaktori otrā ēkā, datorzinātnieki vēl citā, un secināja, ka visas šīs grupas dzīvo un strādā pārāk noslēgti cita no citas un ka tādējādi tiek kavēta ideju un risinājumu apmaiņa starp tām.

Džobsam ienāca prātā, ka varbūt filmu animators varētu nākt klajā ar jaunām idejām gadījumos, kad datorzinātnieks būs nonācis strupceļā; un varbūt uzņēmuma vadītāji varētu uzzināt vairāk par uzņēmuma darbību, ja tie reizēm satiktu animatorus biroja virtuvē vai datorzinātniekus pie ūdens statīva. Džobss pārveidoja Pixar biroja plānojumu un izmitināja visus kinostudijas darbiniekus vienā ēkā, kurā bija daudz dažādu gaiteņu un eju, kur cilvēkiem nejauši satikties un iepazīties tuvāk. Redzot, kādu iespaidu šāds plānojums atstāj uz darbiniekiem, Džons Laseters (John Lasseter), Pixar radošais direktors, atzina, ka viņš “nekad iepriekš nebija redzējis ēku, kas vairāk par šo veicinātu sadarbību un jaunradi”.

Google noteikums “50 metri no pārtikas”

Arī Google Ņujorkas birojs iemieso daudz ko no šīm pašām idejām. Augošais birojs jau ir kļuvis tik pamatīgs, ka aizņem visu stāvu (un dažas telpas arī citos stāvos) ēkā, kas aptver veselu kvartālu Manhetenā. Tā kā lifti, kas savienoja Google telpas starp stāviem, bija pārāk lēni, arhitekti, lai aiztaupītu darbiniekiem lieku gaidīšanu, starp blakusesošiem stāviem uzbūvēja šahtas ar vertikālām trepēm. Tagad darbinieki, kas tās izmanto, ir spiesti regulāri “nejauši saskrieties”, kas saskan arī ar Stīva Džobsa centieniem darbinieku vidū veicināt neplānotu saskarsmi un sadarbību.

Vēl viens Google jaunievedums biroja iekārtošanā ir princips, ka neviena biroja telpa nedrīkst atrasties tālāk par 50 metriem no pārtikas – restorāna, kafejnīcas vai virtuves –, un tas savukārt mudina darbiniekus regulāri doties kaut ko iekost un tādējādi sastapties ar tuvākiem un tālākiem kolēģiem. Līdz ar to, pat ja Google darbinieki nespēj būt pastāvīgi jaunu ideju ģeneratori, ir lērums pierādījumu, kas apliecina, ka viņi izbauda savu darbu, un tas paaugstina ne tikai viņu darba motivāciju, bet galu galā arī ražīgumu.

Noslēgumā

Festingers un viņa kolēģi izdarīja pareizu izvēli, kad viņi, pētot draudzību veidošanos, nolēma savu uzmanību pievērst telpas nozīmei, taču pats apbrīnojamākais tajā ir tas, cik dziļi šo zinātnieku atziņas pēc 50 gadiem ir ietekmējušas korporatīvās pasaules viedākos domātājus. Taisnība, ka cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem spēj labāk satikt, savukārt cilvēki ar atšķirīgu pieredzi spēj veiksmīgāk ģenerēt inovatīvas idejas, taču neviena no šīm mijiedarbībām nevar pastāvēt bez paša svarīgākā – negaidītas satikšanās un neplānotas saskarsmes.

Pixar birojs

Galvenās iezīmes, kas biroju padara uz sadarbību orientētu

  • Atvērts plānojums un citi risinājumi, kas darbinieku vidū veicina nejaušas mijiedarbības.
  • Dažādas palīgtelpas vai zonas, piemēram, atpūtas istaba, saldumu stendi, dīvāni gaiteņos, kur pasēdēt un palasīt, galdiņi brīvos telpu stūros, kur apspriesties ar kolēģiem vai pastrādāt, un citas vietas, kas darbiniekus pamudinātu uz brīdi pamest savu ierasto darba vietu un tādējādi gūt jaunus iespaidus un idejas.
  • Uzsvars uz biroja iekārtojumu, kur mēbeles un zonējums ir izkārtoti tā, lai tur vienlaicīgi var uzturēties divi vai vairāki cilvēki, nevis tikai viens vientuļš darbinieks.
  • Biroja plānojums, kas veicina darbu (piemēram, jaunu ideju radīšanu) sabiedriskā vietā un citu darbinieku klātbūtnē, nevis noslēgtībā, vienatnē.

 

Raksta avots: http://99u.com/

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

eight + 12 =